Ziemā vasarnīcu rajons izskatās kā pamests nostūris. taču man nācās tur iegriezties tieši ziemā un piedzīvot ko interesantu
Sniega cepures uz jumtiem atgādina autus, logi ir aiznaglotu vai blenž tukšumā kā melni acu dobumi. Ciematā ziemā dzīvoja tikai divi: sargs Miķelis pie iebrauktuves un vecs aitu suns vārdā Grāfs, kuru es braucu pabarot reizi trīs dienās. Vecāki aizlidoja uz Taizemi, atstājot saimniecību manā ziņā, bet ņemt suni uz vienistabas dzīvokli Rīgā sieva kategoriski atteicās.
Es atbraucu jau krēslā. Sals bija nežēlīgs — kādi mīnus divdesmit septiņi grādi. Sniegs zem manas “VW Passat” riteņiem nevis krakšķēja, bet skanēja kā putuplasts pret stiklu. Grāfs mani sagaidīja ar vārgu rejienu no būdas. Es izgāzu viņam siltu putru ar atgriezumiem, pakasīju aiz auss un jau gatavojos braukt prom, kad skatiens aizķērās aiz kaimiņu sētas. Tur dzīvoja Pēteris. Precīzāk, dzīvoja tur līdz pagājušajam februārim, kamēr neaizgāja mūžībā. Labs vīrs bija, prasmīgs. Pēc tam viņa meita pāris reižu atbrauca, izveda mantas, un kopš pavasara dārzs stāvēja pamests.
Vārti bija sašķiebušies, siltumnīcu sniegs bija saplacinājis. Bet tagad no viņa pirts skursteņa nāca dūmi. Ne gaiši zili krāsns dūmi, bet biezs, trekns, gandrīz melns stabs, kas cēlās vertikāli augšup bezvēja debesīs. “Bomži,” — pirmā doma bija racionāla. Ielīdīs, nodedzinās pirti, un vējš, nedod Dievs, pārmetīs uguni uz mūsu māju. Žogs mums kopīgs, koka. Es izvilku no bagāžnieka montējamo dzelzi (ieradums to vadāt līdzi radās jau sen) un paspēru soli pie vārtiņiem. Atslēga karājās sniega appūsta. Es pārrāpos pār sētu, ieslīgstot kupenā līdz jostasvietai.
Dīvainības sākās uzreiz
Sniegs Pētera dārzā bija nevainojami tīrs. Gluda balta sega bez nevienas pēdas. Ne taciņas uz pirti, ne uzlaušanas pēdu uz mājas logiem. “Varbūt viņi no otras puses iegājuši?” — es nodomāju, laužot sev ceļu cauri kupenām. Pirts stāvēja dārza dziļumā. Guļbūve no tumšiem baļķiem, mazs lodziņš-šaujamlūka no iekšpuses aizvilkts ar kaut ko biezu. Un skurstenis. Tas dūca. Tāda skaņa mēdz būt, kad krāsns ir iekurta līdz pēdējam, līdz baltkvēlei.
Es piegāju pie priekštelpas durvīm. No tām dvesma karstums. Sniegs uz sliekšņa bija pakusis, pārvēršoties dubļainā peļķē, no kuras kūpēja tvaiki. Bet pēdu uz sliekšņa nebija. Ne netīru nospiedumu no zābakiem, ne nospiedumu. It kā tas, kurš kūra krāsni, būtu atlidojis pa gaisu. Es parāvu rokturi pret sevi. Durvis, pretēji gaidītajam, nebija aizslēgtas. Sajutu smaku.
Ne deguma, ne sastāvējušos gaisu, bet biezu, smacējošu bērza slotiņu, vērmeļu un… mitras zemes aromātu. Tā smaržo ziedu veikalā, kur ir pārāk daudz podu ar mitru augsni. Priekštelpā bija tumšs, bet no pašas pērtuves durvju spraugām spraucās sarkanīga, pulsējoša gaisma. Krāsns dūca tā, ka vibrēja grīda.
— Ei! — es uzsaucu, cieši sažņaudzot montējamo dzelzi. — Ir kāds? Nāciet ārā, tūlīt pat!
Klusums. Tikai malkas sprakšķi un uguns dūkoņa. Un tad es sadzirdēju balsi.
— Andriņ? — balss bija maiga, tuva, ar aizsmakumu. — Tu atnāci…
Man montējamais dzelzis gandrīz izkrita no rokām. Tā bija mana vectēva balss. Vectēva Viļņa, kurš aizgāja, kad es mācījos universitātes otrajā kursā. Pirms septiņiem gadiem.
— Vectētiņ? — es pats nesapratu, kā šis vārds izrāvās no manis. Prāts teica: “Tās ir muļķības, tev izlikās, tas ir kāds prāta joks!”, bet sirds izlaida sitienu.
— Nāc iekšā, Andriņ, — iestarpinājās otra balss, sievietes. Vecmāmiņa Antra. — Mēs jau uzmetām garu. Akmeņi karsti, slotiņa svaiga. Pasildies pēc ceļa.
Tas nebija iespējams. Tas bija neprāts. Bet tās bija viņu balsis. Intonācijas, tie vārdiņi… Vecmāmiņa vienmēr teica “akmeņi”, nevis krāsns. Galvā sagriezās daudz dažādu domu. Bailes, kurām vajadzēja mani apstādināt, pēkšņi nomainījās pret dīvainu, stiepīgu mieru. Man pēkšņi kļuva ļoti auksti. Jaka šķita kā ledus bruņas. Bet tur, aiz durvīm, bija silti. Tur bija tuvinieki.
— Kā… kā jūs šeit? — es nomurmināju, sperot soli pie pērtuves durvīm.
— Nu, mēs tevi gaidījām, — vectēva balss skanēja tik mājīgi, kā bērnībā, kad viņš mācīja man ēvelēt dēļus. — Ilgojāmies. Pēteris arī lūk šeit, pirtiņu iekūra. Labi sēžam. Nāc iekšā, mazdēliņ. Nestāvi uz sliekšņa, neizlaid siltumu. Mēs tik sen neesam tevi redzējuši…
Es noliku montējamo dzelzi uz sola. Bija tik loģiski — ieiet. Tur ir gaisma. Tur ir siltums. Tur ir ģimene, kuras man tik ļoti pietrūka.
— Nāc pie mums, — čukstēja vecmāmiņas balss, saplūstot ar uguns troksni. — Kauliņus pasildīsim. Visas bēdas izies. Paliksi ar mums…
Es satvēru pērtuves durvju rokturi. Tas bija koka, gluds, tūkstošiem pieskārienu nopulēts. Es jau sāku spiest uz roktura, kad mans skatiens pakavējās pie maza lodziņa durvīs. Stikls bija norasojis, bet caur to bija redzami silueti. Viņi bija trīs. Viņi sēdēja uz lāvas. Bet viņi nebija tie par ko izlikās.
Caur dūmakaino stiklu es ieraudzīju, ka silueti ir nedabiski izstiepti. Viņu galvas skāra griestus, lai gan griesti pirtī ir augsti. Un viņi nesēdēja atslābināti. Viņi sēdēja saspringtās, lauztās pozās, it kā marionetes ar pārgrieztiem pavedieniem.
Un pats baisākais — tvaiks. Pērtuvē nebija tvaika. Gaiss tur bija pilnīgi caurspīdīgs, bet tas trīcēja kā virs sakarsuša asfalta.
— Ko sastingi, Andriņ? — vectēva balss mainījās. No mājīgas tā kļuva pieprasoša, skarba. — Ver vaļā! Laid iekšā aukstumu.
Durvis zem manas rokas noraustījās. No tās puses kāds arī satvēra rokturi un parāva pret sevi. Strauji. Spēcīgi. Mani parāva uz priekšu. Es atspiedos ar kāju pret stenderi, mēģinot noturēt līdzsvaru.
— Ver va-ļā-ā-ā! — vecmāmiņas balss pārvērtās spalgā, dzošā skaņā, kas līdzīga metāla berzei pret stiklu.
Tajā brīdī durvis pavērās par centimetru. No turienes neuzvēdīja pirts karstums. No turienes triecās atraktas zemes vietas, formalīna un ledaina sasaluma smaka. Šis aukstums bija baisāks par jebkuru salu. Es ieraudzīju spraugā… nevis vectēvu. Es ieraudzīju kaut ko pelēku, līdzīgu mitram mālam. Tas veidojās cilvēka sejas formā, bet acis… Bija dobumi, pārvilkti ar bālganu plēvi. Un mute, kas atvērās nevis kā cilvēkam, bet vienkārši saplīsa sejas vidū kā melns caurums.
— DOD MAN SILTUMU! — iebrēcās radība vectēva balsī.
Instinkts nostrādāja ātrāk par prātu. Es nerāvu durvis pret sevi. Es, tieši otrādi, ar visu svaru uzgūlos tām virsū, aizcērtot ciet. Radība to negaidīja. Durvis trāpīja pa kaut ko mīkstu un krakšķošu. Atskanēja dīvainas skaņas. Klikšķ! Es aizšāvu ciet bultu. Parastu, trauslu koka aizšaujamo. Durvis izliecās lokā. Dēļi ieplaisāja. No iekšpuses durvīs dauzīja ar milzīgu spēku.
— Atver. Atver, mēs nosalām. Laid pasildīties. — bļāva balsis desmitiem tembru uzreiz — gan vectēva, gan vecmāmiņas, gan Pētera un kāda pavisam nezināma.
Es paķēru jaku, kuru pat nebiju paspējis atpogāt, montējamo dzelzi un izlidoju no priekštelpas sniegā. Es skrēju uz savu mašīnu nejūtot kājas. Es iegrimu līdz pat padusēm, saskrāpēju seju krūmos, bet neapstājos. Aiz muguras, no pirts, bija dzirdama nevis dārdoņa, bet skrāpēšana. It kā kāds ar milzīgiem nagiem plosītu koku no iekšpuses, mēģinot izgrauzties ārā.
Es ielēcu savā mašīnā, ar trīcošām rokām nobloķēju durvis. Atslēga netrāpīja aizdedzē. Es nevarēju trāpīt ar kāju uz pedāļa. Zobi klabēja — tas aukstums no spraugas, šķita, bija iemājojis manās plaušās.
— Aiziet, aiziet, mīļā… — es čukstēju.
Motors iedarbojās. Es ieslēdzu tālās gaismas. Gaismas stari iespīdēja Pētera dārzā. Dūmu nebija. Skurstenis nekūpēja. Pirts stāvēja tumša, auksta, sniega aizputināta. Priekštelpas durvju nebija. Tās vienkārši bija iztriektas uz āru, tās mētājās kupenā kādus trīs metrus no sliekšņa. No melnā atvēruma vālu vāliem gāzās nevis tvaiks, bet bieza tumsa.
Bet sniegā pirts priekšā joprojām nebija nevienas pēdas. Tikai mana dziļā tranšeja, ko biju izlauzis kupenās. Es nesāku skaidrot detaļas. Es devu gāzi grīdā, gandrīz nonesot pats savus vārtus. Grāfs būdā pat neizlīda — viņš sēdēja iekšā un gaudoja, klusi un gari. Es traucos līdz pilsētai tā, ka pāris reižu gandrīz izlidoju grāvī. Nākamajā dienā es atgriezos. Dienā. Ar diviem draugiem un papildaprīkojumu.
Dārzs bija tukšs. Priekštelpas ārdurvis, smagas, apšūtas ar filcu, tiešām gulēja sniegā, izrautas ar visām eņģēm. Mēs iegājām iekšā uzmanīgi, bet gatavībā. Iekšējās durvis uz pērtuvi vairs neeksistēja. Tās bija pārvērstas skaidās, kas noklāja visu priekštelpas grīdu. Bultu, to pašu koka aizšaujamo, mēs atradām iedzītu pretējā sienā. Pašā pērtuvē bija auksts. Krāsns bija ledaina. Kurtuvē nebija ne pelnu, ne malkas — tikai putekļi un zirnekļu tīkli.
Bet uz lāvas, tur, kur es redzēju siluetus, mēs atradām pēdas. Koks bija pārogļojies. Uz lāvas gaišajiem dēļiem skaidri bija iespiedušies trīs melni traipi. Tie atgādināja sēdošu cilvēku kontūras, bet tikai… “sēdvietas” bija milzīgas, nedabiski izstieptas. Bet kāju nospiedumu uz grīdas nebija vispār. It kā tas, kas tur sēdēja, būtu karājies gaisā. Un vēl smaka. Smalka, tikko jaušama mitras zemes un formalīna smaka, kas nebija izvēdinājusies pat salā.
Es pārdevu vasarnīcu pēc mēneša. Lēti, pašam pirmajam pircējam. Es teicu, ka steidzami vajadzīga nauda. Es viņam neteicu, ka aiznagloju vārtiņus pie kaimiņa ar simtnieka naglām un piekāru krustiņu virs ieejas pirtī. Tagad es eju saunā tikai sporta klubā. Tur ir cilvēki, gaisma un smaržo pēc hlora. Bet dažreiz, kad es aizveru acis pērtuvē un dzirdu ūdens šņākoņu uz akmeņiem, man šķiet, ka caur tvaiku līdz atnāk kluss, tuvs čuksts:
— Andriņ… Mēs joprojām salstam…
Visi tēli un notikumi ir izdomāti, sakritības ir nejaušas.
